Kas tas tāds - "postmodernais cilvēks"?

Vecais "neatkarīgā cilvēka" jēdziens iederējās agrākajā robežu pasaulē, kur attālums šķīra cilvēkus un viņi dzīvoja relatīvā norobežotībā no citiem. Agrāk cilvēka izdzīvošana lika par mēŗķi kļūt patstāvīgam, valdošam un bagātam. Šis neatkarīgais cilvēks ( protams tas notiek arī vēl šodien) demonstrēja sev piederošo, un labprāt iesaistījās sarunās par to, kā iesaistīties plašās pasaules bagāto resursu apgūšanā.
Pašreizējā paaudze saistīta savā starpa citādi, tas notiek vairāk caur laiku nevis telpu ( kas saistīja "neatkarīgo cilvēku") . Tā ir indivīda mainīgi komplicēta pasaule, kas sastāv no nemitīgi mainīgiem attiecību un kontaktu tīkliem. Ik uz soļa mēs sastopamies ar potenciālām iespējām veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Šī realitāte prasa iesaistīties dažādas formas attiecībās ar vēl lielāku intensitāti nekā jebkad agrāk.
Mūs ieskauj attiecības, kuras daļa ir virtuālas, bet daļa reālas. Mobilie sakari, elektroniskais pasts, skype, sociālo tīklu čati liek mums nepārtraukti komunicēt. Šie ekonomiskie un sociālie tīkli iesaista daudzveidīgās attiecībās.
Pat reklāmas idejas, radio, TV, sabiedriskas kampaņas liek mijiedarboties vēl vairāk. Faktiski neatliek laika pabūt vienatnē. Pasaules tendence par svarīgāko izvirza mēŗķi - piesaistīt un paturēt citu uzmanību un visu veida attiecības kā sabiedriskās dzīves centrālo asi.
Dekarta domugrauds "Es domāju, tatad esmu" tiek aizstāts ar "Es esmu savienots, tātad esmu".
Doma par neatkarīgu eksistenci tiek aizstāta ar ar daudzveidīgu attiecību veidošanu, kas turpina graut robežu starp to, kas kuram pieder.
Mainās indivīda sociālās spējas. Individuālās personības spēks tiek samainīts pret daudzveidīgo, konkurējošo iespēju vilinošo magnētismu. Veidojot tadu kā neprāta stāvokli, kurā cilvēks peld mutuļojošā un mainīgā esības straumē.
Ierauti pretrunīgos komunikāciju mutuļos, kas brāžas pāri, cilvēki cenšas sadalīt ierobežotās uzmanības daudzumu. Šīs attiecības piedāvā spēlēt daudzas lomas, kas izšķīdina mūsu autentisko es. Šādi piesātināta personība pat netiek uzskatīta par personību. Un šādi raksturojas "postmodernā apziņa".
Postmoderna sabiedrība sastāv no tīkliem un komercializētām attiecībām, kur robežas ir izzudušas un darbības svstarpēji saistītākas. Šeit vecā, noslēgtā, neatkarīgā apziņa kļūst par anahronismu. Beigu punkts šai tendencē tiks saniegts tad, kad cilvēks pārtrauks ticēt ka ir neatkarīgs no attiecībām.
Ir fakti, kas liecina, ka jaunās paaudzes cilvēki ir šākuši runāt jaunā manierē, kura paredz to, ka viņa sacītajam, jāizraisa reakciju citos, lai tam būtu jēga un tās tiktu apstiprinātas. Sapratāt, ja? :)). Runājot apgalvojuma teikums ( kas raksturīga neatkarīgai personai) tiek aizstāts ar jautājuma teikumu, kas liecina par "attiecību personu"!! Tiesa, tas par laimi nav pārāk izplatīts, bet bīstamā tendence ir novērota.
Un beigās - pēc kā dzenas postmodernais cilvēks?
Visticamāk - pēc jaunas dzīves pieredzes, tieši tāpat, kā agrāk vecvecāki tiecās pēc lietu, īpašumu iegādes. Kultūras industrijas laikmetā pieredzes iegūšanas iespējas ir bezgalīgi lielas. Apkārt liela kultūras pieredzes dažādība gan virtuālajā, gan reālajā pasaulē, kas prasa, lai mēs ( mūsu apziņa) atrastos vienlaicīgi visur, meklējot jaunus komunikāciju kanālus, pārveidojot attiecības un iesaistoties jaunu( virtuālo) pasauļu veidošanā.
Daļa cilvēku uzskata , ka liekot uzsvaru uz sakariem, integrēšanos tīklos un attiecību veidošanu, tiek atbrīvota cilvēciskā apziņa, kura atšķiras no vecā industriālā laikmeta apziņas, kura bija iesaistīta mantas dalīšanā. Dzenoties pēc mantas tika radīta dalīta pasaule, kurā bagātie nostājās pret nabagiem utt. Šeit uz dzīvību un nāvi satiekas "alkatīgie" noplicinot dzīves un pasaules resursus.
Tas arī ir mūslaiku "modernā īpašuma laikmeta" tirgus sabiedrības mantojums.
Taču ir iedibinājies jaunās paaudzes attiecību modelis, kurš konkurences un īpašumu ētikas vietā izveidoja attiecību kodeksu - līdzīga domāšana, darbs komandā, vienprātības veicināšana. Kaut kur to sauc par tīkla ētosu. Tīkla ētika nodrošina grupas ( komandas ) iespēju darboties kopīgā sadraudzībā. Sociālajā tīklākatram jāatrod vieta labākai sapratnei un savstarpējai tolerancei.
Sociālā tīkla veidošanas nepieciešmība ir objektīvās realitātes noteikta, bet nevis apkārt virmojošo projektu uzaicinājumu inspirēta.
Noliec sevi šo attiecību centrā. Apzinies šo attiecību lomu tavā dzīvē.
Esi piepildīts ar patiesības garu nevis apkārtnotiekošā refleksiju! Emocijas arī svarīgas - tās vienmēr sekos.